Izglītība - vai iet mācīties augstskolā vai nē?
Gribētos izklāstīt savu pieredzi un vēl dažus piemērus, ko es savā dzīvē esmu redzējis.

Man ne vienu brīdi nebija šaubas par to, ka es gan turpināšu studijas vidusskolā (nevis arodskolā), gan došos uz LU vai RTU, gan to, ka es dabūšu bakalaura diplomu, gan to, ka turpināšu studijas arī tālāk. Es mēģināšu pastāstīt par to sīkāk, pa posmiem.

1. izvēle: latviešu skola.
Mans tēvs ir krievs, bet māte latviete. Sākot iet uz skolu (vēl padomju laikos) bija izvēle sūtīt mani uz krievu skolu (50 m attālumā no majām) vai uz latviešu skolu (500 m attālumā). Pēc ilgām diskusijām man ļāva izvēlēties. Es izvēlējos iet uz latviešu skolu, jo dzīvojot Latvijā es uzskatu šo valodu un kultūru par svarīgāku, bet krievu valodu es arī pagalmā un no gramatām pietiekoši labi apguvu. Šim lēmumam bija arī citas sekas, par kurām es tad neapzinājos, bet par to vēlāk. (jā šis būs vēl garāks posts nekā lastguru B) )

2. izvēle: vidusskola.
Es kopā mācijos trīs dažādās pamatskolās/vidusskolās un tajās visās man tika nodrošināts līdsvarots humanitāro un ekzakto zināšanu kopums. Tolaik tas man nepatika, bet universitātes laikā es sapratu šādas pieejas jēgu - lai gan kultūras vēsture vai mūzika man kā programmistam parasti neko labu nedot, taču dažos gadījumos saprašana par citu nozaru problēmām un to risinājumu paņemieniem palīdz izdomāt jaunus paņēmienus savā nozarē. Tā veidojas arī starpnozaru zinātnes, piemēram kompozītu zinātne, fizikālā ķīmija, kodolfizika un daudzas citas. Pašlaik pamatzinātnes jau ir tik labi izpētītas, ka kaut ko jaunu var viegli izdomāt tikai uz zinātņu robežām vai kombinējot dažādas zinātnes kopā. Tādā veidā vispārēja izglītība man palīdzēja nevis darīt rutīnas darbus, bet meklēt jaunas idejas un jaunus risinājumus. Arodskolā šāda veida zināšanas iegūt nevar - jāiet vidusskolā.

Starpcitu es vēlāk uzzināju, ka attiecīgajā krievu skolā bija ļoti strikta specializācija un disciplīna. Es tur nemaz nebūtu iederējies. :)

3. izvēle: specialitāte.
Es sāku pētīt datorus vēl 7-8 klasē, tāpēc man tāpat kā lastguru nebija nemazākās šaubas par savu specialitāti. Citiem varu ieteikt pēc iespējas ātrāk iziet profesijas orientācijas testus, kas palīdzēs apskatīt savu iespējamo profesiju bāzējoties uz personības tipu. Nevajag izvēlēteis profesiju, kas ir vajadzīga tieši tagad - mācības ies 3-5 gadus un jādzīvo pēc tam būs vēl ~40 gadus līdz pensijai. Jāmācās to, kas būs vajadzīgs pēc 5-10 gadiem. Šajā ziņā man un lastguru arī paveicās, jo mēs izvēlējāmies atvērtā koda specializāciju un tas kļūst arvien aktuālāks. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc izvēloties savu specializāciju vajadzētu uzreiz sākt to studēt, neskatoties uz to, ka tu vēl ej 8. klasē. Jo agrāk sāksi, jo labāk sanāks.

4. izvēle: universitāte.
Godīgi sakot es gāju uz universitāti ar vienu domu - dabūt papīru. Es domāju, ka es zinu par savu virzienu vairāk nekā tie pasniedzeji, kas mani mācīs, biju parliecināts, ka neko labu es tur neiemacīšos. LU netiku (tagad domāju - par laimi), iestājos RTU datoriķos. Es uzreiz biju notēmējis uz automātisku iekļūšanu RTU gadījumam, ja netieku LU, jo šajās universitātēs māca labakos datoriķus un ja jau iet pēc papīra, tad vismaz pēc laba papīra.

Pieredze universitātē.
Pirmais gads RTU bija savā ziņā līdzīgs vidusskolas turpinajumam - mums bija daudzi nesaistīti priekšmeti: augstākā matemātika, fizika, ķimija, mehānika, sports. Tolaik man tas nepatika, bet tagad man ir jaatzīst, ka es patiešām pārsteidzoši bieži pielietoju domas vai idejas no tā, ko apguvu šajā gadā. Tā kā šie priekšmeti nebija manā specialitātē, tad pasniedzeji zināja daudz vairāk par mani un tas arī palīdzeja nomierināt manu karsto galvu un iemācija korekti sazināties ar augstākstāvošiem (tas man noder katru dienu).
Sākot ar otro gadu mums sāka mācīt par to, ka ražo programmatūru. Ievērojiet, es neteicu, ka mums macija programmēt, nē - tika pieņemts (diezgan pamatoti), ka vienkārši programmēt ir tik viegli, ka mēs to varam apgūt paši. Mums mācīja analizēt klientu prasības, definēt vajadzības, dalīt programmas blokos. Šīs lietas liekas ļoti liekas, kad programmas rakstīšana aizņem pāris dienas, bet pilnība atpērkas kad programma ir kaut cik lielāka. Jo tālak, jo skaidrāka kļuva tendence - mūs mācija ne tikai programmēt, bet arī darboties kompleksā programmatūras ražošanas sabiedrībā un, maģistratūrā, arī mācīja, kā šo ražotni veidot, plānot, vadīt un saprast.

Secinājums ir vienkāršs - ja jūs gribat būt par kompetentu darbinieku savā nozarē: jums ir vajadzīgs bakalaura diploms. Ja jūs gribat būt par kompetentu vadītāju savā nozarē: jums ir vajadzīgs maģistra diploms. Ja jūs gribat izgudrot kaut ko jaunu savā nozarē: jusu ceļa būtu jāved uz doktarantūru.

Mans piemērs gan nav diezko tīrs, jo es ļoti agri uzsāku savu izaugsmi arī ārpus universitātes un vairākās vietās veiksmīgi ieklemmējos pareizajā laikā, tā jau bez maģistra grāda iegūstot diezgan augstu socialo un profesionālo stāvokli.

Lai lastguru neapvainotos, izcelšu viņu īpaši: lai arī lastguru nepabeidza pat bakalaura programmau, viņa aktivitātes un ļoti liela veiksme darba vietas izvēlē palīdzēja viņam kļūt par diezgan labu profesionāli un arī labu vadītāju tīri uz savas pieredzes pamata, taču man liekas, ka arī viņam lieti noderētu noklausīties dažas no maģistra kursa lekcijām, lai gūtu jaunas idejas sava un savu padoto darba organizēšanai. Par laimi viņš to arī zin un pašizglītojas tad, kad tas ir iespējams.

No otras puses ir mans pašreizējais kopmītņu kaimiņš ar niku coced (viņš nav šajā forumā). Viņš ir pilnībā veltījis sevi studijām un praktiski neko ārpus tām nedara (profesionālajā ziņā). Viņam jau ir divi bakalaura diplomi (datoru un ekonomikas). Šonedēļ viņš dodas uz vienu universitātē Lielbritānijā, kur, pateicoties sava RTU profesora palīdzībai, ar prāvu stipendiju mācīsies vienu gadu un iegūs turienes maģistra grādu. Pēc atgriezšanās viņš iegūs otro maģistra grādu RTU. Paraleli viņs UK vēl iegūs arī profesionālo pieredzi vietējā uzņemumā. Lai gan coced pašlaik nav ieverojams Latvijas IT industrijā, bet viņš gūs tik ieverojamu un vispārēju akademisko pieredzi, ka pēc savustudiju beigām viņš būs ļoti vērtīgs specialists un varēs viegli atrast augsti apmaksātu darbu gan Latvijā, gan ārzemēs (nevis zemenēs par x000 Ls, bet gan specialitātē par x0000 vai pat 1x0000 Ls gadā).

Summarizējot mans viedoklis par mācībam ir tads - jāmācās ir ilgi, dikti un dziļi, tik ilgi cik vien var. Taču nav jāaizmirst arī uzsākt savu profesionālo karjeru.

(Kamēr mācies, var pastrādāt ari McDonalds, bet pēc mācībām - tikai pēc specialitātes un augšā pa karjeras kāpnēm)